Vēsture

Atēna. Izdots: 2008

1921. gadā Ļeņins «padomju varas ienaidnieku apkarošanai» pavēlēja izveidot slepenu indīgu vielu laboratoriju, ko viņš kā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs vadīja pats.

Darbiniekiem atklāti tika dots uzdevums radīt un pilnveidot indes, kas paredzētas režīma ienaidnieku nogalināšanai. Kremlis neskopojās ar terorismam piešķiramiem līdzekļiem.
Neskaitāmas slepkavības gan PSRS teritorijā, gan ārpus tās tika maskētas kā dabiska nāve vai nelaimes gadījumi.

«Tautas ienaidnieku» likvidēšana kļuva par komunisma sistēmas organisku elementu visās tās formās. Gadu desmitiem ilgi Kremļa vadītāji šo politiku uzskatījuši nevis par kaut ko ārkārtēju, bet — gluži pretēji — par pilnīgi normālu parādību.

Būtu naivi uzskatīt, ka  šādas metodes izzudušas — Krievijas Valsts dome 2006. gada jūlijā legalizēja «Terorisma pret terorismu» praksi. Tā atļauj speciālajiem dienestiem gan valsts iekšienē, gan ārzemēs veikt jebkādas darbības, arī slepkavības, lai novērstu terora aktus vai sodītu tos, kas tādus ir veikuši.
Mērķa izvēle un pamatojums ir Krievijas varas iestāžu ziņā, turklāt tām vairs nav nepieciešams veikt visai sarežģīto vainīgo vai aizdomās turēto izdošanas procedūru un iesniegt pierādījumus neatkarīgām tiesu instancēm.

Arkādijs Vaksbergs apraksta virkni politisko slepkavību, sākot ar paša Ļeņina, viņa atraitnes Krupskajas un ģenerāļa Frunzes nāvi un beidzot ar Sanktpēterburgas mēra Sobčaka, politiķes Starovoitovas, žurnālistes Poļitkovskas nogalināšanu, Ukrainas prezidenta Juščenko indēšanu un Aleksandra Ļitviņenko noindēšanu.

Prakse, kas bija plaši izplatīta visā Padomju Savienības vēsturē, varbūt ir kļuvusi vēl biežāk izmantota tagad...