Vēsture

Grāmata "Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti" uzrakstīta pirms 40 gadiem un pieder latviešu dokumentālās prozas “atvilktnes literatūras” mantojumam. Autore to nerakstīja publicēšanai, jo labi zināja, ka šāda satura darbus padomju Latvijā nav iespējams izdot. Grāmata stāsta par latviešiem Otrajā pasaules karā, kas dažādu iemeslu un/vai izvēļu dēļ nonākuši Sarkanajā armijā. Tā ir vēstījums par frontes ikdienu – cilvēki iet bojā, tiek ievainoti, aizvesti uz aizmuguri, viņu vietā nāk citi. Un “kara dzirnas” turpina darbu. Kājāmgājēji karā – karavīri, jaunākie un vidējie virsnieki, kuru dienišķā pamatnodarbe ir iešana kājām pa daudzajiem frontes un piefrontes ceļiem, dodoties gan uz pozīcijām, gan atpakaļ no tām, gan pēc pārtikas un pasta, gan pēc medicīniskās palīdzības, gan uz tālāku aizmuguri. Karā tēlojuma mozaīkā vienlīdz spilgti zaigo kā cildenais, tā nelietīgais, pašaizliedzība un nodevība, dzīvība un nāve... Dokumentālajā romānā padomju perioda literatūrai uzspiestā sociālistiskā reālisma manierē rakstītās īsākās vai garākās epizodes mijas ar skaudri reālistiskām kara ainām, savukārt vēl citās romāna teksta daļās ieskanas postmodernisma toņi. Sērijā jau iznākusi grāmata "(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās".