Latviešu oriģinālliteratūra

Tagad tici, ka esmu eņģelis? – viņa vaicāja.

Uzreiz noticēju, ka viņa ir eņģelis. Teicu viņai, lai nāk iekšā, viņa paklausīja, uzmanīgi pārkāpa maniem apģērba gabaliem, kas mētājās pa grīdu, bet tālāk negāja. Meitenīte lūkojās manī no apakšas nevainīga bērna acīm un knibināja kleitas maliņu.

– Tu esi nodzēries un dzīvo kā cūka, Amor, – viņa domīgi teica. – Bet varbūt tas labi, kaut nožēlojami. Varbūt tikai tāpēc tu vēl neesi beigts.

Mācītājs sajuta, ka viņu tur, un pagājās uz priekšu jau drošāk, 

nostājās mākoņu malā, salīgojās, maigās rokas viņu stingri turēja, neļāva nokrist no milzu augstuma. Mācītājs paskatījās lejup un nobijās, vēl nekad mūžā viņš nebija atradies tik augstu virs zemes.

– Turi viņu, gliemezīt, turi stingri! – sacīja daiļavas balss. Mācītājs atjauta, ka šī, zemākā balss, pieder tai, kas bija atradusies viņam labajā pusē, taču viņam nebija laika daudz domāt.

– Vai Dievs ir? – nezin kāpēc viņš noprasīja.

– Tūlīt būs, – atbildēja zemākā balss.

Es nemanīju, es neko nemanīju, bet Vējš, Kas Nes Nāvi pārvērtās zvaigznē, spilgtā un milzīgā, man apžilba acis, bet, pirms iegrimu tumsā, vēl izdzirdu sievietes kaucienu, un laikam tā bija sieviete zaļā, kura kauca, jo citas šeit nebija, — tas bija baiļu un izmisuma kauciens. Bet viņa jau nebija sieviete. Un tad zaldāts skaļi iesmējās, un tas, mans Kungs, bija pēdējais, ko dzirdēju un ko es Tev nenovēlu dzirdēt nekad...