Biogrāfijas

Hosams Abu Meri (1974) dzimis Libānā, taču lielāko mūža daļu pavadījis Latvijā. Latvijas Medicīnas akadēmijā ieguvis izglītību, kļuvis par gastroenterologu. Hosams vienmēr bijis aktīvs cilvēks, kuru interesē gan politika, gan sabiedriskā dzīve. Tāpēc nav brīnums, ka viņš ir gan praktizējošs ārsts, gan Arābu kultūras centra vadītājs, gan 12. Saeimas deputāts.

“Hosams auga līdzi Latvijai,” saka gastroenterologs libānietis Sabri Abdelmassi. “Zinu, jums bijusi smaga vēsture, taču tad ātri viss mainījās, un Latvija gluži kā maza meitenīte izauga par jaunu sievieti. Katram no mums ir dota iespēja, Hosams to izmantoja. Viņš kādam var patikt, kādam – ne, bet nevar noliegt, ka viņš ir izaudzis kopā ar Latviju. Ja skatāmies objektīvi, viņš ir izgājis cauri ļoti smagiem dzīves posmiem, varbūt tas arī deva spēku cīnīties tālāk. Jo viņš saprata, ka dzīvē jāiet uz priekšu, ja jau reiz tā viņam ir dota.”

Pirms divdesmit gadiem Hosams cīnījās ar smagu slimību un to uzveica – par to lasīsiet grāmatā. Pats viņš saka tā: “Esmu diplomāts pēc būtības, tāpēc katrai lietai parasti skaitu plusus un mīnusus. Šis dzīves periods, par ko stāstu, man devis vairāk nekā jebkurš cits. Un to es saku saviem slimniekiem – ja cilvēks grib uzvarēt, ja viņam ir sapnis, ko īstenot, tad viņam veiksies. Kamēr tev ir vēlme dzīvot, tikmēr katru slimību var kontrolēt un izārstēt. Bet ja cilvēks nolaiž rokas, tad nemaz nav jēgas ārstēties… Zāles nepalīdzēs.”

Hosama priekšniece, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča atceras: “Reiz Hosams gāja tribīnē aizstāvēt savu viedokli, viņš tā aizrāvās, runāja tik temperamentīgi, ka es pēc tam viņam teicu: “Hosam, man no tevis paliek bail!” Viņš smejas – nu, redzi, kāds es varu būt! Bet zālē viņa runas laikā valdīja pilnīgs klusums. Un tāds ir tikai tad, ja cilvēks tiešām runā “par lietu”, nevis vienkārši izrādās.”

Taču visaizkustinošākais no Hosama stāstiem ir par viņa otro dzimšanas dienu. Saeima balso par Latvijas pilsonības piešķiršanu Hosamam Abu Meri par īpašiem nopelniem. Viņš tajā laikā sēž savā darba kabinetā.
“Man skan radio, un es klausos – tolaik vēl Saeimas sēdes translēja. Anta Rugāte kāpj tribīnē un stāsta par to, kāpēc man vajadzētu piešķirt Latvijas pilsonību. Viņa tādus labus vārdus par mani saka, bet es sēžu savā kabinetā un man asaras līst… Pēc tam notiek balsošana. Saeimas spīkers paziņo, ka šo priekšlikumu atbalsta vairāk nekā 80 deputātu! Es neticēju savām ausīm, bet asaras tikai līst un līst… Un tad sāka zvanīt draugi un apsveikt… 2007. gada 28. novembri uzskatu par savu otro dzimšanas dienu.”